Pēc negaidīta Edgara Rinkēviča vakardienas paziņojuma šodien sabiedrībā atkal ir ievērojami saasinājusies diskusija par homoseksulitāti. Argumentu par un pret ir daudz un dažādi, bet es gribētu izcelt vienu mana kolēģa nievājoši izmesto frāzi ''Un viņš lepojas, ka ir gejs!''
Ar domu, par ko tad tur ir ko lepoties.
Vai tad nav ačgārni lepoties ar ko tādu, kas ir atkarīgs tikai no iedzimtības?
Sešdesmitajos gados LGBT kustība pasaulē nostiprinājās, īpaši ASV.
Septiņdesmitajos gados LGBT organizāciju skaits strauji pieauga, masveidā notika demonstrācijas jeb “praidi”, plašu popularitāti ieguva sauklis “Out, loud and proud” (burtiski — ārā, skaļi un lepni).
No šiem notikumiem arī nāk vārdi #`Proudtobegay, kā alternatīva sabiedrībā joprojām plaši izplatītajam uzskatam, ka tas ir kas tāds, par ko jākaunās. Kā atgādinājumu, ka nevar paslaucīt sabiedrības problēmas zem paklājiņa un cerēt, ka putekļi klusi tur sēdēs, kamēŗ pa viņiem mīdīsies ar kājām.
Es apzinos, ka daudziem joprojām ir skeptiska attieksme, kas ir tikai normāli ņemot vērā kāda bija sabiedrības attieksme, kultūra un likumi viņiem uzaugot. Cilvēki tik ātri nemainās. Varbūt kādaprāt šie notikumi notiek pārlieku strauji, varbūt homoseksuāļiem ir jāpagaida, kamēr sabiedrības viedoklis par viņiem mainīsies. Galu galā viendzimuma pāru attiecības nav ''tradicionāla vērtība''!
Šajā sakarā gribēju atgādināt vienu epizodi no Latvijas vēstures, kas tieši skar vienu no mūsu, tā sauktajām, tradicionālajām vērtībām un situāciju, kurai ir spēcīgas paralēles ar šobrīd aprunāto.
''No 1854. gada līdz 1858. gadam K.Valdemārs studēja Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi "latvietis". K.Valdemārs pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist. Viņa vizītkarte ar vārdu "latvietis" tai laikā bija kaut kas nedzirdēts.''
(no http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/literval/2lit.htm)
Vai Krišjānim Valdemāram būtu jākaunās no tā, ka viņš ir latvietis? Vai tas ir valstvīra necienīgi paust savu viedokli sabiedrībā aktuālos jautājumos? Vai tad latviešu tauta nevarēja prastiesun paciest vēl pāris gadu desmitus pārvācošanas un pārkrievošanas? Galu galā latvieši bija absolūta minoritāte cariskajā Krievijā, iemācieties krievu valodu un beidziet lekties ar savu latviskumu?
Atbildes uz šādiem jautājumiem jums šķiet smieklīgas un acīmredzamas. Es ceru, ka nākotnē cilvēkiem Latvijā tikpat smieklīgi liksies daudzi šodien izvirzītie argumenti pret viendzimumu attiecībām.
