My name is Max. My world is loudspeakers and screens. Once, I was just a movie lover. A cinephile searching for one worthy of my bequest. As the cynicism of the industry became more and more apparent each of us in our own way was broken. It was hard to know who was more crazy... me... or everyone else.
Then... I was awaken.
Jau no pirmajiem Trakā Makša kadriem, elpu aizraujošā panorāmas skata ar Maksi ar viņa uzticamo V8 Interceptor, ir skaidrs, ka šī filma būs vizuāla adrenalīna injekcija. Tas nenoliedzami ir pieminēšanas vērts par to kā Millers ir izvairījies no apjukumu un nelabumu izraisošas ekrāna piedrazošanas Transformeru stilā, vai pārmērīgu pēcapstrādes efektu izmantošanā kā jaunākajās Star Trek filmās vai praktisko efektu un butaforiju pilnīgu neaizstājamību kā to ''lieliski'' demonstrē Star Wars epizodes I-III. Savādi, bet tāds spraiga sižeta filmām centrāls koncepts kā vizuālais baudījums un darbības saprotamība ir jāizceļ Trakajā Maksī salīdzinot ar citām spraiga sižeta filmām (un ne tikai) kas diemžēl ir ne tikai uzteikums lieliskajam darbam ko ir paveicis Džordžs Millers (George Miller), Džons Seals (John Seale) un pārējā Trakā Maksa filmas komanda bet arī pārmetums plastiskajjiem naudas pelnīšanas projektiem kas ar notrulinošu regularitāti tiek atražoti mūsu izklaidei. Pie tam turpinot filmu sēriju pēc 30 gadu pārtraukuma (pa vidu uzņemot tādus satriecošus action grāvējus kā ''Happy Feet'' un ''Babe'')
Bet satriecoši vizuālie efekti pat nav iespaidīgākā šīs filmas daļa. Tiem ir jāspēkojās ar lielisku kostīmu dizainu, aktieru priekšnesumiem, sižetu, kinematogrāfiju un skaņu efektiem. Daudzi no filmas elementiem šķistu absurdi un smieklīgi, ja vien tie tik nevainojami neiekļautos Trakā Makša pasaulē.
Millers nebaidās izmantot sīkus un asprātīgus manierismus lai radītu postapokaliptisku atmosfēru bez pārliekas izskaidrošanas vai pirksta bakstīšanas. Tādi momenti ir gan filmas sākums, kurā Maksis apēd divgalvaino ķirzaku, gan Larijs un Barijs, gan Nuksa un Spējīgās rīta pamošanās kurā Nukss apbrīno zirnekli uz sava pirksta lai brīdi vēlāk to notiesātu pilnīgi bez emocijām.
Tāpat Kara Puiku, Immortana Džoe karavīru, propoganda ir attīstīta līdz pilnībai savienojot Nordu mitoloģiju ar Imperiālās Japānas fanātismu un automašīnu kultu. Ir pilnīgi iespējams iedomāties sevi kāda jaunas puikas vietā milzīgajā noskrandušo lūdzēju pūli Citadeles piekājē kurš tiek vai nu pārdots vai vienkārši atņemts un aizsūtīts kalpībā Immortanam Džoe. Diena pēc dienas pavadot starp citiem tādiem pašiem puikām un jauniem vīriešiem klausoties stāstus par Valhallu, varoņdarbiem ko veikuši priekšgājēji gluži tādi paši kā viņi. Par visuresošo radiāciju, slimībām, vēzi. Tad nopūst sev zobus ar hromu, nokliegties ''Witness me'' un mesties no braucoša auto ar sprāgstošiem šķēpiem katrā rokā - tikai loģiski. It sevišķi kad ausīs dun Doof kareivja ģitāras solo 4 bundzinieku pavadībā.
Tas ir Nuksa (Nux) stāsts, viņa niansētā attīstības arka no pašnāvnieka kareivja līdz personai, kas uhhh, ziedo sevi jauniegūto draugu un mīlestības dēļ.
Viens no grūtāk izskaidrojamajiem un bieži atkārtotajiem pārmetumiem par Trako Maksi (filmu) ir Trakajam Maksim (tēlam) atvēlētais pasažiera sēdeklis. Makša lakoniskums nav nekas jauns (franšīzes otrajā filmā, gan hronoloģiskā gan kvalitatīvā secībā, Maksim ir atvēlētas tikai 16 rindiņas un 2 no tām ir "I only came for the gasoline."). Bet, atšķirībā no pirmās triloģijas, kur Makša piedzīvojumi, lai gan vairāk reaktīvi kā proaktīvi tomēr ir paša lēmumu sekas, šajā daļā galvenais sižeta dzinējspēks ir Imperatore Furiosa.
Un, lai piedod man Ellen Ripley un Ushura fani, manās acīs tā ir ja ne labākais tad vismaz viens no asa sižeta filmu sieviešu tēliem kino vēsturē. Pēdējā laikā var novērot zināmu atkusni spēcīgu sieviešu lomu trūkumā zinātniskās fantastikas un action filmās (Emily Blunt iekš Edge of Tomorrow, tuvojas Ghostbuster pārdarījums ar Melissa McCarthy, Kristen Wiig, Kate McKinnon Leslie Jones)., bet tas joprojām ir tikai atkusnis un reti var redzēt tik pašpietiekamu sieviešu attēlojumu kuras vienīgais mērķis filmā ir atrast savas dzīves lielo mīlestību, kas to izpestīs no visām sīkajām (smiltis, ūdens trūkums, degošais dzinējs) un lielajām (aptracis postapokaliptiska tuksneša diktators ar desmitiem lojālu kareivju un maniakālu velmi atgūt savu izbēgušo harēmu.) dzīves nebūšanām.
Viņa sekmīgi un vienatnē izplāno un realizē bēgšanu no citadeles, vienojas ar kalnu klaniem par caurlaidi kalnu pārejā, pieņem lēmumu par atgriešanos citadelē un ir neapšaubāms līderis neskaitāmās citās epizodēs.
Un jā, tas neizskaidro kādēļ šo filmu nesauca Empress Furiosa: Road to Salvation vai jebkā citādi, bet es nedzirdu pārmetumus kādēļ Gredzenu Pavēlniekā mēs redzējām tik maz no Saurona.
Pie tam Maksis, arī nebūdams galvenais šīs filmas varonis, tomēr ir neaizvietojams lai saistītu šo filmu ar pārējām postapokaliptiskās Austrālijas tuksneša lielceļu neprāta pasauli.Viņš arī ir ideāla ekspozīcija, būdams satriecoši spējīgs, spēcīgs, izlēmīgs un pieredzējis cīnītājs, kurš neaizēno Furiosu bet kopā veido efektīvu tandēmu un pēc pārvarētajām grūtībām iemanto viens otra cieņu un draudzību.
Un draudzība, nevis mīlestība, šajā gadījumā ir atslēgas vārds. Tas ir viens no iemesliem kādēļ man ļoti patika filmas noslēgums kurā Maksis atstāj citadeli Furiosas triumfa mirklī. Maksis, acīmredzami, nav ticis pāri traumatiskajiem notikumiem iepriekšējās trīs filmās (vienam no tiem esot viņa sievas nāvei), tuksnesis un ceļš ir viņa patvērums (līdzīgi kā Paulam True Detective jaunajā sezonā). Ļoti iespējams, ka viņš nekad neatradīs aizmiršanos ko viņš tik izmisīgi meklē, bet kā vīram, kura vienīgais instinkts ir izdzīvot ("I only came for the gasoline.") viņa atstātais mantojums ir cerība un nedaudz kārtības apkārt valdošajā trakumā. Viņš ir lielceļa karotājs.
No otras puses Furiosa sevi velta saglabāšanai un radīšanai, viņa riskē ar savu dzīvību un pozīciju lai izglābtu Immortana Džo sievas no dzīves verdzībā un neminstinās, kad rodas iespēja to izdarīt arī ar pārējiem viņam pakļautajiem. Iespējams, ka viņai nebūtu iebildumu pret palīdzīgu roku (no pun intended), bet viņas klusā piekrišana Makša projām došanās brīdi parāda gan to cik labi viņa ir iepazinusi šo kluso vīrieti nedaudzajās kopā pavadītajās dienas, gan izceļ viņas nesavtību ļaujot viņam turpināt viņa ceļu gan pasvītro viņas neatkarību.
Rets, un tādēļ jo sevišķi izceļamāks, stāstniecības paraugs homogenizēto Holivudas pasaku beigu vidū.
